Скачать

Проект как средство развития личности в начальной школе

Автор: Абдиразакова Тамара.

Структура работы: введение, теория, практическая часть, рекомендации, обобщение, список литературы, приложение (2 таблицы, 4 диаграммы, два реферата, детские рисунки, учебная видеокассета).

Ключевые слова: личность, развитие, проект, проектная неделя, исследование, эксперимент, презентация, проблема, гипотеза.

Цель исследования: изучить принцип проектного метода, его влияния на развитие познавательного интереса учащихся начальной школы.

Предмет исследования: развитие познавательного интереса учащихся начальной школы.

Объект исследования: активность на проектной неделе, как показатель познавательного интереса.

Гипотеза: развитие познавательного интереса учащихся происходит успешнее, если учитель в своей работе использует разные интерактивные методы; темы проектов отвечают интересам и  возрастным особенностям учащихся.

Задачи исследования:

Познакомиться с историческим развитием проектного метода: выявить его социальные и исторические аспекты, используя педагогическую  и психологическую литературу; его роль в развитии личности.

Изучить влияние  интерактивных методов  на развитие личности.

Исследовать роль проектного метода на развитие познавательного интереса учащихся начальной школы, обобщить свой опыт и опыт коллег в этом вопросе.

Разработать и опробовать темы проектных недель в начальной школе.

Обобщить и проанализировать полученные результаты.

Методы исследования: знакомство с педагогической и психологической литературой, её анализ, эмпирические методы: анкетирование, статистический метод обработки материала.

База исследования: четырёхлетний опыт работы проведения проектной недели (с 1998 по 2001 год) с 27 младшими школьниками Екабпилсской средней школы № 2.

В магистранской работе представлены проведённые в начальной школе разработанные модели проектов: структурная модель, тема: „Я и моё здоровье», учебно-дидактическая модель, тема: «Даугава – голубая лента Латвии», групповая или коллективная модель, тема: «Екабпилс – мой родной город», индивидуальная модель, тема: «Воздух вокруг нас».

Исследования и обработанная информация помогут учителям начальной школы проанализировать свою работу, опыт. Обработанный исследовательский материал позволит сравнить возрастные проекты, заинтересованность учащихся, точность и продуктивность работы.

Исследования показали, что проектная работа – это полноценный и эффективный метод учебной деятельности, который является средством для развития личности учащихся начальной школы.

Ievads

20.gs. nogalē izglītībā notiek pārorientācija no zināšanu translācijas un reproducēšanas modeļa uz izglītības modeli, kurā tiek akcentēta nepieciešamība attīstīt skolēnos pašizglītības iemaņas – prasmi risināt problēmas, sadarbojoties gan ar skolotāju un skolas biedriem, gan ar citām personām, apgūt „komandas darba” iemaņas.(16,3) Realizējot izglītības reformu, pats svarīgākais uzdevums ir pilnveidot mācīšanās procesu, izvirzot citu mērķi – ieinteresēt bērnus, rosināt viņu domāšanu, attīstīt prasmi uzdot jautājumus un meklēt dažādus atbilžu variantus.(25,10)

Projekts ir ienācis skolas ikdienā kā jauna mācību darba metode. Projektu darbs ir mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē un visdažādāko speciālistu savstarpējā sadarbībā. Projektu metode ir mācību darba paņēmiens, kuras laikā skolēni patstāvīgi (netiešā skolotāja vadībā) izmantojot visdažādākos informācijas avotus un darba formas, izstrādā pētījumu par kādu labprātīgi izvēlētu, sev aktuālu reālas dzīves problēmu, sev interesantu tēmu, paši plāno un organizē šo darbu un apkopo tā rezultātus.

Projektu metodes sūtība skolā mūsdienu apstākļos ir – veidot skolēnos māku:

strādāt patstāvīgi;

strādāt sadarbojoties ar citiem;

strādāt radoši;

pamatot savas atziņas ar faktiem, kas savākti projekta izstrādes gaitā;

rosināt pozitīvo interesi par apkārtējo pasauli, vēlēšanos un prasmi to uzzināt.(19,4)

Jau piekto gadu Jēkabpils 2. vidusskolā tiek organizēta projektu nedēļa. Mūsu sākumskolā par galveno esam izvirzījuši – veicināt katra skolēna kā unikālas esamības pašattīstību, palīdzot iepazīt LABO, SKAISTO, PATIESO un palīdzēt attīstīt katram bērnam personisko nepieciešamību vairot tos sevī un PASAULĒ.

Projekti kā metode attīsta un pilnveido skolēnu prasmes, patstāvīgi uzdot jautājumus un meklēt uz tiem atbildes, nevis visu laiku tās pieprasīt no skolotāja. Projekta darbu skolā ievieš, lai mācības klasē kļūtu radošas, lai skolas darbs kļūtu interesantāks, daudzveidīgāks un ciešāk saistīts ar reālo dzīvi, skolēniem aktuālām problēmām. Šajā metodē nav būtiski ko izzina, bet gan kā izzina. Pats process ir projekta metodes visbūtiskākā daļa.

Darba tēmas aktualitāte mūsdienu sabiedrībā ir noteikusi tēmas: „Projekts kā personības attīstības līdzeklis sākumskolā” izveli.

Pētījuma mērķis: apzināt projektu metodes īstenošanas principus, to ietekmi uz izziņas interešu attīstību sākumskolā.

Pētījuma priekšmets: sākumskolas skolēnu izziņas interešu attīstība.

Pētījuma objekts: projektu nedēļas aktivitātes kā izziņas interešu attīstītājs.

Pētījuma hipotēze: skolēnu izziņas interešu attīstība norisinās veiksmīgāk, ja skolotājs savā darbā izmanto dažādas interaktīvās metodes, projektu tēmas izvēlas atbilstoši bērnu interesei un vecumposmam.

Pētījuma uzdevumi:

Iepazīt projektu metodes vēsturisko attīstību, noskaidrot sociālos un vēsturiskos aspektus pedagoģiskajā un psiholoģiskajā literatūrā, tās lomu personības attīstībā.

Izzināt interaktīvo metožu nozīmi personības attīstībā.

Izpētīt projektu metodes lomu izziņas interešu attīstībā sākumskolā, noskaidrojot un apkopojot savu un kolēģu pieredzi šajā jautājumā.

Izstrādāt un aprobēt projektu tēmas sākumskolā.

Apkopot un analizēt iegūtos datus.

Pētījuma metodes: pedagoģiskās un psiholoģiskās literatūras iepazīšana un analīze;

skolēnu projektu materiālu apstrāde; empīriskās metodes: anketēšana, statistiskās metodes materiāla  apstrādē.

Pētījuma laika un bāzes norāde: Jēkabpils 2.vidusskolas sākumskolas 27 skolēni 4 gadu  pieredze (no 1998. līdz 2001. gadam).

1. Mūsdienu situācija izglītībā

Jaunākajās Latvijas izglītības pamatnostādnēs ir dota izglītības principu sistēma, kas reizē gan precīzi raksturo Latvijas jaunās izglītības virzību, gan sniedz paraugu analoģisku apakšsistēmu izveidei atsevišķiem izglītības posmiem, nozarēm vai mācību priekšmetiem.

Pedagoģijās vēsturē ir zināmi daudzi gan mācību, gan izglītības principu sistēmu paraugi, piemēram, vācu pedagoga Georga Keršenšteinera aksioloģiskā izglītības principu sistēma, vācu filozofs Rūdolfs Šteiners ir izstrādājis (principu) sistēmu Valfdorfpedagoģijai. Noteikti principi ir bijuši pamatā Hugo Gaudiga darba skolas mācību procesām.

Skolas izglītībai var būt šādi organizācijas principi:

dinamiskas kulturālas princips. Panākams, savienojot sabiedrības kulturālās prasības ar pedogogu jaunradi un novitātēm; variējot mācību darba formas un metodes;

humānisma princips. Veidot sabiedriski nozīmīgo par personīgi nozīmīgo, apgūstot kultūras vērtības kā savas personīgi motivētās mācību situācijās;

darbibpieejas princips. Panākt mācāmā aktīvu dalību mācību procesā pretēji verbālajām metodēm un formām, kad nodod gatavu informāciju monoloģiskas un bezpersoniskas informācijas veidā, tā veicinot skolēnu pasivitāti vai uzspiežot svešu viedokli;

darborientācijas princips. Apgūt praktiskā darba un izziņas darba vispārējos paņēmienus, darba kultūru, iesaistot skolēnus dežūrās, pašapkalpošanās un sabiedriskā darba norisēs skolā un ārpus tās;

radošā darbība uzskatāma par personību attīstošu mehānismu, kas nodrošina dialogu un līdz ar to arī iesaista personību mūsdienu kultūras pasaulē un formē dzīvesveidu;

personības pašnoteikšanās princips. Cilvēks ir personīgas dzīves un laimes subjekts. Jebkurai iesaistīšanai mācību un audzināšanas procesā jābūt brīvprātīgai un balstītai uz interesi, romantiku, pilsonisko pienākumu...

1.1. Izglītības mērķis

Izglītībai jābūt augsta mērķa apstarotai. Gala rezultātam jābūt – Cilvēkam, Personībai!

Izglītības mērķis mūsdienas ir: nodrošināt katram Latvijas iedzīvotājam iespēju attīstīt savu garīgo un fizisko potenciālu, lai veidotos par patstāvīgu un attīstītu personību, demokrātiskas Latvijas valsts un sabiedrības locekli.Personības zināšanu, prasmju un attieksmju kopums.(33,4)

Mūsdienu jaunietim ir jāprot paša savā darbībā un domāšana rīkoties atbilstoši reālajām dzīves prasībam.Mūsdienās aktuāls uzdevums ir attīstīt sava garīgās spējas, paplašināt redzesloku, izkopt sevī pozitīvās morālās īpašības. Atbildīgs par savu rīcību vispirms ir indivīds pats.

Skolēna loma izglītības procesā ir:

Skolēns ir meklētājs un atradējs.

Skolēns pats no 1. klases ir atbildīgs par mācību sasniegumiem, savu izvēli un savu veikumu.

Skolēns ir aktīvs (nav vairs pasīvs klausītājs).

Cenšos izprast, nevis mehāniski iekalt.

Pats jūt atbildību par savu attīstību.

Pats tiecas arvien pēc jaunām zināšanām.

Ir prasme reproducēt, nevis tikai uzkrāt zināšanas.

Skolēns prot un vēlas izturēt konkurenci.

Skolā ir jauna atmosfēra, kas rada iespējas apgūt neparastākus saskarsmes veidus un iepazīt to stilus.

Skolēns apzinās, ka jāmācās visu mūžu, nevis šodien mācās priekš visa mūža.

Skolēns apzinās pats sevi, redz sevi sabiedrībā, darbā, kultūrvidē un izprot augstākās garīgās vērtības.

Skolēnam ir sava apzināta vērtību sistēma. (24,17)

2. Personība, tās veidošanās

Vārdam „persona” ir vairākas nozīmes. Pirmkārt, kāds cilvēks šķiet citiem, nevis – kāds viņš patiesībā ir. Otrkārt, loma kādu cilvēks spēlē dzīvē, piemēram, pedagogs. Treškārt, personības īpašību kopums. Personība ir sociāls jēdziens, kurš aptver „visdabiskāko” vēsturisko cilvēkā. Tā nav iedzimta, bet ir kultūrālās attīstības rezultāts. Personība kā jēdziens ietver uzvedības vienotību un spēju to pārvaldīt. Visas psihiskās funkcijas attīstās ciešā mijiedarbībā, virzot un atbalstot viena otru. Cilvēks, tā personība ir daudzu zinātņu uzmanības centrā, piemēram, pedagoģijas, filozofijas, antropoloģijas u.c., un katrā no tām šis jēdziens tiek lietots vairāk vai mazāk atšķirīgā nozīmē. Pedagoģijā personība bieži vien tiek saprasta kā sava veida ES ideāls.(34,107)

2.1. Personības vēsturiskais teoriju apskats

Katra personības teorija ietver sevī priekšstatus par personības struktūru, motivāciju un attīstību. Mūsdienu psiholoģijā pastāv četras galvenās pieejas personības pētījumos:

Personības īpašību teorijas aplūko personību kā noteiktu, stabilu psihisko īpašību kopumu.Šī pieeja mūsdienās ir plaši izplatīta, galvenokārt pateicoties uz tās pamata izveidotajiem personības pētīšanas testiem (Aizenka tests, Ketela tests, MMPI u.c.).

Biheiviorāli kognitīva pieeja, pretstatā iepriekšējai, izvirza pieņēmumu, ka ne tik daudz cilvēka psihiskās īpašības, kā situācija, kurā viņš atrodas, nosaka viņa uzvedību. Personības jēdzienam šajās teorijās ir pakārtota nozīme, galvenais ir uzvedība. Tomēr vislielāko ieguldījumu biheiviorāli kognitīvā pieeja ir devusi dažādu mācību teoriju izstrādē, no kurām pazīstamākās ir B.Skinera (1904-1990) un A. Banduras (1925) teorijas. B.Skiners galvenokārt uzsvēra pozitīvā pastiprinājuma un soda nozīmi mācību procesā, A.Bandura – atdarināšanu.

Psihodinamisko pieeju pārstāv psihoanalīze tās daudzveidīgajos variantos.Psihodinamiskā pieeja visizvērstākā un vienlaikus dziļākā veidā ir mēģināts aprakstīt personības struktūru, motivāciju un attīstību.(Z. Freids,A.Adlers)

Humāniskā pieeja balstās uz priekšstatu, ka katrā cilvēkā ir savs unikāls radošais potenciāls un cilvēka dzīves jēga ir šī potenciāla realizēšana, pašīstenošanās. (A.Maslou un K. Rodžers).(34,110)

Ž.Piažē ir īpaša personība psiholoģijas zinātnē. Viņš ir pirmais pētnieks, kas konstatēja bērna intelektuālās attīstības kvalitatīvās pārmaiņas, pētot bērnus no dzimšanas līdz jaunībai, un  izveidoja intelektuālās attīstības teorju. Ž.Piažē kognitīvo attīstību iedala četrās stadijās.(1.pielikums 1.tabula „Ž.Piažē kognitīvās attīstības stadijas”)

Arī psihologs E.Eriksons savā personības attīstības modelī savienojis personības iekšējās attīstības nosacījumus ar ārējām ietekmēm. Līdzsvaru starp tiem var sasniegt nobriedusi personība, ja attīstības process no dzimšanas līdz pieaugušā periodam ir noritējis sekmīgi – atrisinot pretrunas un krīzes.

Personība veidojas pašattīstīšanās procesā, taču arī iedzimtības un vides ietekmē. Iedzimtība ir genotips, instinkti, nervu darbības tips dotības u.c. ir pazīstami divi vides jēdzieni: makro vide un mikro vide.

2.tabulā iekļautā bērna vecumposmu periodizācija, ko lieto Krievijā, arī Latvijā un virkne citu valstu, pamatā balstīta uz Ļ.Vigotska un D.Elkoņina atziņām.(2.pielikums 2.tabula „Bērna personības attīstības stadiju raksturojums”)

No E.Eriksona un Ļ.Vigotska darbiem varam secināt, ka notiekošais agrīnas attīstības stadijas kļūst par pamatu un var veicināt personības attīstību augstākās stadijās. Ja problēmas, konflikti, ar kurām saistās krīzes vecums, netiek atrisināti, personība „nesīs tos sevī” jeb arī tie parādīsies nākotnē. Ja krīze tiek pārvarēta, personība iziet no tās ar stiprāku iekšējā veseluma izjūtu un iespējām attīstīties tālāk.

Tātad var secinat, ka, no vienas puses, personības attīstību ietekmē iedzimtība. Sociālās ietekmes iespaido tikai iespējas tai programmai, kas jau ir cilvēkā piedzimstot. No otras puses, personības attīstību nosaka arī kultūras (ārējās vides) ietekme, cilvēka personība ir individualizēta kultūras sistēma, kurā cilvēks iekļaujas. Piemēram, ASV sociālā psihologa D.Mīda pētījumos atklāts, ka dažām tautām ar citām tradīcijām un kultūru nepastāv t.s. pusaudžu krīze.

No vides cilvēks izdala tos apstākļus, kas atbilst tieši viņam, viņa dabai un dzīves ceļā izveidotajām prasībām. Kā vairāk vai mazāk apzināti šie apstākļi arī veido konkrētas personības attīstības sociālo situāciju.

Tādas personīgas vides izveidošana, kura ir labvēlīga attīstībai, prasa daudzu gadu saspringtas darbības daudzās un dažādās sociālajās situācijās.

2.2. Interešu nozīmi personībās attīstībā

Interese ir personības izvēlīga attieksme pret objektu. Ko nosaka šā objekta nozīmīgums un emocionālā pievilcība. Intereses rodas uz vajadzību bāzes, taču nav ar tām identificējamas. Vajadzība pauž nepieciešamību, intereses – personiskās simpātijas pret kādu darbību padziļināta un nostiprinājusies interese var kļūt par vajadzību.

Ne vienmēr intereses veidošanās sākas ar vajadzību, aicinājuma vai sabiedriskā pienākuma apzināšanos. Interese var rasties stihiski un neapzināti kā objekta emocionālās pievilcības sekas un tikai pēc tam rodas apziņa par tās nozīmīgumu, ko var izraisīt daudzi cēloņi: vajadzības, sabiedriskas prasības, spējas. Kāpēc objekts piesaista uzmanību, rada prieku, baudījumu? Tāpēc, ka kaut kādā ziņā ar savām īpašībām atbilst personībās psihiskajai noskaņai vai vajadzībām. Tāpēc viens un tas pats objekts visos cilvēkos neizraisa vienus un tos pašus pārdzīvojumus. Tiesa, vieni objekti atbilst ļaužu vispārcilvēciskajai dabai, otri – vecumposma īpatnībām, trešie – sociālo grupu īpatnībām, ceturtie – personības, individualitātei, specifiskajām tieksmēm, uzskatiem un gaumei. Tā, piemēram, visiem bērniem baudījumu rada spilgts, krāsains objekts, skaņu ritms, melodija.

Cilvēku interesēm ir sabiedriski vēsturiska izcelsme. Atšķirība attieksmēs pret objektu ir atkarīga no personiskās pieredzes bagātības, izglītotības un audzinātības, garīgās savdabības, kas atspoguļo personības dzīves un darbības vēsturi.(7,57.-58.)

Interesēm ir būtiska nozīme cilvēka dzīvē un darbībā. Dzīves pilnvērtību un laimi cilvēks izjūt tad, kad viņam ir intereses. Intereses rosina darbībai, aktivizē personību. I.Pavlovs intereses vērtēja kā kaut ko tādu, kas tonizē, rada smadzeņu garozas, darbīgu stāvokli. Darbs, kas atbilst interesēm, rit viegli un produktīvi („Павловские среды” М. 1949, т. 3,с.48.).

Cilvēku intereses ir ļoti daudzveidīgas, tikpat daudzveidīgas kā cilvēku darbība. Intereses iedala pēc to satura jeb virzības. Šādi klasificējot, izšķir materiālās, sabiedriskās un garīgās intereses. Materiālās intereses bieži iegūst kroplu formu – mantrausība, tieksme pēc greznības, mantas krāšana pašas mantas dēļ.

Speciālās sabiedriskās intereses ietver sevī interesi par sabiedrisko darbu, par organizatorisko darbību, ir ne mazums tādu cilvēku (tai skaitā arī skolēnu), kas mīl sabiedrisko darbu un atdod tam visus spēkus.

Izšķir trešo un pastarpināto interesi. Tieša interese ir interese par pašu darbības procesu: izziņas, zināšanu apguves, darba, jaunrades procesu.

Pēc darbības līmeņa izšķir pasīvās un aktīvās intereses.

Pasīvās intereses ir vērojošas intereses, kad cilvēks apmierinās ar interesējoša objekta uztveri.

Aktīvas intereses ir darbīgas intereses, kad cilvēks neaprobežojas ar vērošanu, bet aktīvi rīkojas, lai apgūtu intereses objektu. Aktīvā interese ir viens no personības aktivitātes rosinātājiem, zināšanu un iemaņu, spēju un rakstura stimulatoriem.

Intereses dala pēc apjoma. Šāds dalījums nenosaka interešu veidus, bet drīzāk raksturo personības interešu struktūru. Mēdz būt cilvēki ar plašām, bet vispusīgām interesēm. Pozitīvākais ir tāds cilvēka tips, kam uz plašu, daudzpusīgu interešu fona ir centrālā pamatinterese, kas nosaka dzīves jēgu un darbības pamatvirzienu. Sabiedrības veselumā pasaules uzskats jāšķir no šai šķirai piederīgās atsevišķās personības pasaules uzskata. Personības pasaules uzskats veido kodolu tās virzībai, tās attieksmei pret dažādām sabiedriskās dzīves norisēm. Personības pasaules uzskats atspoguļo ne tikai personisko esamību, bet arī veselas šķiras esamību.(7,59)

Personības attīstībā nozīmīga ir sociālā un individuālā mijiedarbība. Tā veidojas 2 faktoru (iekšējo un ārējo) ietekmē. Vides faktori – mikrovide un makrovide. Intereses veicināšana notiek, kad darbojos skolēna subjektīvā pozīcija. Tajā paša laikā interesei ir darbību stimulējoša ietekme, attīstoties kā motīvam, tā veicina darbības izmaiņas raksturā – darbība kļūst radoša.

Strādājot pie šīs problēmas, iezīmējās izzinošās intereses veicināšanas pamattendences mācību procesā:

no situatīvās intereses līdz interesei, kas saistīta ar paša skolēna iekšējo stāvokli;

no nenoteiktas intereses ( „pats zinu, kas patīk”, „daudz kas patīk”) līdz diferencētai interesei ( par noteiktiem priekšmetiem);

no nenoturīgas intereses, kas atkarīga no situācijas maiņas, nejaušas ietekmes, līdz noturīgākai, pastāvīgākai interesei;

no virspusējas intereses līdz interesei ar dziļu teorētisku pamatojumu, profesionālu mērķtiecību.(2,8)

Kopsavilkums

Personības attīstību virza pretruna starp jaunajām vajadzībām un vecajām kvalitātēm psihe, kā arī sasprindzinājuma palielināšanas vai samazināšanās vajadzība.

Cilvēka attīstība ietver bioloģisko, sociālo un personības attīstību.

Psiholoģijā valda dažādi uzskati par vecumposmu periodizāciju.

Ļ.Vigotskis,D.Eļkonins, E.Eriksons kā psihes attīstības iekšējo likumsakarību izteicējus min krīzes un jaunveidojumus. Pirmie 5-7 gadi bērna attīstībā ir noteicošie personības un psihes procesu attīstībā. Ē.Eriksons personības attīstību skaidro kā adaptācijas sociālajā vidē.

Liela nozīme personības attīstībā ir sociālajam faktoram.

Interešu nozīmi personības attīstībā un zināšanu veidošanā sevišķi svarīgi ievērot pedagoģijas praksē.

Mācīšanās bez jebkādas intereses, tikai ar piespiešanu nokauj skolēnā jebkuru vēlēšanos apgūt zināšanas.

Visu mācīšanos nedrīkst balstīt tikai uz interesi, nepieciešams arī vienmuļš darbs, krietna gribas piepūle.

Personības pasaules uzskats veidojas noteiktas ideoloģijas ietekmē.

2.3. Sākumskolas bērnu attīstības raksturojums

Galvenais avots, kas sniedz bērnam informāciju par sevi pašu ir pieaugušie. Ģimene dod pirmo pieredzi, iespaidus un zināšanas par sevi, citiem un cilvēku savstarpējām attiecībām. Pirmās emocionālās attiecības starp bērnu un māti lielā mērā nosaka, kāds būs bērns, - vai viņš būs patstāvīgs, pārliecināts par sevi vai arī kļūs noslēgts, viegli iespaidojams, nepārliecināts par sevi. Māte ieliek pamatu bērna attiecībām ar cilvēkiem – ticību sev un pasaulei, dod drošības izjūtu, ko bērns izmanto, izzinot pasauli. Mīlošs tēvs attīsta bērnā vajadzību pēc sabiedrības, vēlmi darboties tās labā.(34,191)

Sākumskolas bērnu psihiskās attīstības robežas nosaka bērna individuālās attīstības līmenis un īpatnības. Iestājoties skolā, bērni un skolotāji var satapties ar vairākām problēmām: bērniem ir atšķirīgas sagatavotības pakāpes skolai, nesagatavotība jaunajai psiholoģiskajai lomai, atšķirīga motivācija iet skolā, dažādu prasmju un iemaņu, kā arī dotību līmenis.

Vienam mācīties ir viegli, citiem – grūti, vienam ir garlaicīgi, citiem – interesanti.Mācību darbības aizvieto rotaļas un spēles, saskarsmē par galveno autoritāti kļūst skolotāji, šī perioda beigās – vienaudži. Sākumskolā bērnam izveidojas pašvērtējums.

Skolas uzdevumi ir šādi:

Ātrāk adaptēt bērnus skolai;

Iemācīt bērnus mācīties;

Vingrināt gribasspēka noturīgumu, paškontroles spējas;

Veidot pozitīvu attieksmi pret sevi un citiem;

Rosināt jaunrades spēju attīstību.

2.3.1.Fiziskais raksturojums

Sākumskolas skolēniem izteikti paaugstināta kustību aktivitāte, kas vēl raksturīga pirmskolas periodam. Tāpēc bērniem ir lielas grūtības ilgu laiku nosēdēt mierīgi solā, ir grūti pakļaut savu uzvedību gribas kontrolei. Pirmajā klasē piespiedu sēdēšana ilgu laiku var novest pie neirozes, kas var izpausties kompensācijas reakcijās – nagu, zīmuļa graušanā, matu virpināšanā.

Lielie muskuļi šajā periodā ir labāk attīstīti nekā sīkā muskulatūra, tāpēc bērni var ātri nogurt, ja ilgi jāraksta. Acu fizioloģiskā attīstība jeb redzes sajūtas fizioloģiskās sistēmas attīstība pilnībā beidzas apmēram 8 gadu vecumā.

Šajā vecumā bērni biežāk slimo. Lielo aktivitāšu un nemierīguma dēļ sākumskolas bērniem ir daudz traumu. Līdz 10 gadu vecumam zēni un meitenes aug apmēram vienādā ātrumā.

Mācību programmām jābūt sastādītām tā, lai noturētu bērnu interesi, dabiskās izziņas vajadzībās, ar kurām bērns iestājies skolā. Taču kopumā šī vecuma bērniem ir visaugstākā mācīšanās motivācija salīdzinājumā ar vēlākiem skolas gadiem.

2.3.2.Izziņas attīstība

Sākumskolas bērniem no izziņas procesiem dominē iztēle.Vairāk bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, kad lielākā daļa bērnu vadās pēc iemācītiem etaloniem, pēc pieredzes. Iztēlē izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievērot vecos priekšstatus un tēlus.

Uzmanība. 1. klasē tā vairāk ir netīša – jāiedarbojas ar īpašiem līdzekļiem, lai piesaistītu un uzturētu bērna uzmanību. Tikai ap 10 gadiem parādās uzmanības noturīgums, pārslēgšanās un atkal koncentrēšanās koeficients.

Atmiņa. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa. No 6 līdz14 gadiem galvenokārt attīstās mehāniska atmiņa – vislabāk iegaumē, ja vairākas reizes atkārto iegaumējamo informāciju. Citādi arī vēlākajās klasēs bērni turpinās mehāniski iekalt un pēc tam domāt. Mazliet šajā vecumā atpaliek loģiskā iegaumēšana. Ar īpašiem vingrinājumiem var veicināt loģiskās atmiņas ātrāku izmantošanu.

Domāšana. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība. Domāšana attīstās no uzskatāmi konkrētās uz abstrakti loģisko. Attīstās spēja sakārtot objektus pēc pazīmēm – ne vairs pēc vienas, bet pēc dažādām pazīmēm. Ž.Piažē to nosaucis par decentralizāciju – spēju uztvert kādu lietu no dažādām pusēm. Tas veicina abstraktās domāšanas attīstību. Sākumskolā bērniem, lai izprast lietu būtību, ir vajadzīga uzskate, un vēlreiz uzskate( aptaustīt, redzēt, sadzirdēt), bet vēlāk, pateicoties abstraktās domāšanas attīstībai, skolēns jau spēs abstrakti izprast lietu norises prātā. Būtiskāka skolā ir radošās domāšanas attīstīšana.

Runa. Intelekta pazīme ir arī runa. Šī vecuma bērniem vairāk patīk runāt nekā rakstīt. Runa arvien vairāk kļūst par pašregulācijas līdzekli. 1.klasē bērni spēj veikt darbību tikai pēc parauga, 3.-4. klasē – arī pēc mutiska apraksta. Ž.Piažē nosaucis sākumskolas perioda bērnus par „moralajiem reālistiem”. Tas nozīmē, ka bērni kā paraugus pārņem morāles normas, kuras iemācījuši pieaugušie, un tās arī bez pretrunām cenšas pildīt.

2.3.3.Sociālā attīstība

Sociālā attīstība saistās ar saskarsmi. Šajā periodā saskarsmes „nozīmīgais cits” ir skolotājs, kurš kļūst par galveno autoritāti, sākumskolas perioda beigās pieaug vienaudžu nozīme. Šajā periodā jauns ir tas, ka bērni sāk apgūt jauna tipa saskarsmi – lietišķo saskarsmi.

Sākumskolā bērni sāk veidot psihiskās sistēmas „draugs – nedraugs”, sāk dominēt vajadzība iegūt sev draugu, izveidot grupiņu vai iekļauties pašam kādā grupiņā un atrast tajā savu vietu.Sākumā bērni lielāko uzmanību pievērš ārējām, pazīmēm. Pēc 8 gadu vecuma vienaudžu raksturojumos sāk dominēt abstrakti jēdzieni, tādi kā labs, slikts, kārtīgs, nekārtīgs. Par draugiem 7 gadus vecie bērni saucos tos, ar kuriem viņi ir visbiežāk kopā. Mājās bērni var būt vienā lomā, bet klasē – citā. Sākumskolā vecākiem un skolotājiem iesaka nesalīdzināt bērnus savā starpā publiski. Labāk veicināt bērna sacensību pašam ar sevi. L. Kolbergs, kurs par attīstības kritēriju izvirzīja morāli, uzskata, ka vispirms bērni uzvedību saskaņo ar tās sekām ( zina, kas par to būs ) tālāk – normām pakļaujas tāpēc, ka var saņemt apbalvojumu, vēl tālāk – iemācās novērtēt cilvēku rīcību, analizējot rīcības cēloņus, motīvus, saturu un sekas.

Kopsavilkums

Fiziskā aktivitāte: kustību spontanitāte nonāk pretrunā ar jauno sociālo lomu un normām – sēdēt rātni un klausīties; tas var radīt neirozes, ja iepriekšējos periodos nav veidota paškontrole un pašregulācija. Labāk attīstīti lielie muskuļi nekā sīkie, ir jāvingrina sīkā pirkstu muskulatūra.

Kognitīvā attīstība: psihisko procesu tīšuma ( ar gribas kontroli saistīto) pieaugums un nostiprināšanās – tīšā uzmanība, tīšā iegaumēšana, bet liela nozīme ir emocionālajai ekspresijai, intereses piesaistīšanai, vēl dominē liela uzmanības pārslēgšanās; mehāniskas iegaumēšanas dominēšana; dominē konkrēti uzskatāmā un tēlainā domāšana, bet veidojas abstrakti loģiskās domāšanas iemaņas; runā bērns apgūst abstraktos jēdzienus.

Sociālā attīstība: skolotājs kā etalons; līdzaudžu nozīmes pieaugums saskarsmē, grupējumu veidošanās.Skolotājiem iesaka nekādā gadījumā nekritizēt bērnus, neizmantot zobgalīgas intonācijas, izsmieklu, pat izvairīties no jebkāda publiska vērtējuma. Ģimene no vienas paaudzes uz otru tiek pārmantota vērtību sistēma un attiecību kultūra. Savā pirmajā cilvēku vidē – ģimenē – bērns ikdienas kontaktos ar tuviniekiem apgūst likumus, kam jānodrošina viņa pastāvēšana tajā.

2.4. Pedagoģiskais process kā līdzeklis personības attīstībai

Pedagoģiskais process sevī ietver divas galvenās pedagoģiskās darbības – mācības un audzināšanu. Ja mācības tiek organizētas, pamatojoties uz objektīvām likumsakarībām, proti, vienots mācību saturs, vispārpieņemtas mācību metodes un formas, nosacīti vienāds skolēnu vecums un attīstības līmenis, zināšanu diagnostikas un izvērtējuma kritēriju viendabīgums, tad audzināšanas darbs, esot pēc savas būtības daudz individuālāks un vērsts uz konkrētas personības attīstību kopumā, prasa specifikas audzinātāja zināšanas un prasmes, respektējot katra audzināmā īpašo sociālkulturālo attīstību un pieredzi, personības virzības tendences un nosacījumus.

Audzēkņu pedagoģiskā izpēte nav atraujama no vispārējās klases audzinātāja darba sistēmas, tā ir loģiska šīs sistēmas sastāvdaļa.

Klases audzinātāja darba sistēmas pamatmodelis ir:

Audzināšanas līdzekļu kopums.

Skolēna personība.

Atgriezeniskā informācija par audzēkni.

Līdz ar to skolēnu personības attīstības izpētei tiek izvirzītas īpašas prasības, proti:

1) Izpētei jābūt virzītai uz katra skolēna psihiskās attīstības procesu īpatnību atklāšanu;

2) Katra skolēna personības attīstības diagnostikas rezultātu vērtējums jāveic nevis salīdzinot ar kaut kādām normām vai vidējiem radītājiem, bet gan salīdzinājumā ar iepriekšējo diagnostisko pārbaužu rezultātiem par šo pašu skolēnu;

3) Skolēnu izpētei jānotiek visā skolā pavadītajā laikā, jo skolēna psihē un uzvedībā notiek daudz pārmaiņu, par katru no tām pedagogam un vecākiem jābūt operatīvi informētiem;

4) Diagnostikai jāatklāj ne tikai esošais attīstības līmenis, bet jāņem vērā arī iespējamās skolēna attīstības perspektīvas;

5) Izpēte nav pašmērķis, tai jābūt virzītai uz svarīgu pedagoģisku uzdevumu risināšanu;

6) Individuālo īpatnību izpētē jāņem vērā skolēnu vecumposmu īpatnības, tādēļ katrai izpētes metodikai jābūt piemērotai audzēkņu sapratnes līmenim, viņu iepriekšējai pieredzei;

7) Audzēkņu pedagoģiskajai izpētei jābūt kompleksai, lai varētu iepazīt personību vispusīgi un lai novērstu tendenciozitāti;

8) Izpētei jānotiek pēc iespējas dabiskos apstākļos;(9,6-7)

Pedagogi visos laikos ir pievērsuši uzmanību jautājumam par individuālo pieeju bērniem. Interesantus atklājumus un secinājumus šajā jautājumā mēs atrodam izcilā čehu pedagoga J. Komenska darbos. Viņa pedagoģiskajā teorijā skaidri izteiktas šādas svarīgas atziņas: „...visa bērnu mācīšanas un audzināšanas procesā jāņem vērā viņu vecuma un individuālās īpatnības...”Daudz oriģinālu domu par bērna izpēti un viņa iekšējās pasaules iepazīšanu, kā arī par audzināšanas metodēm var atrast Ž.Ž.Russo pedagoģiskajos traktātos, H. Pestalocija praktiskajā darbībā un R.Ouena veiktajos bērnu sabiedriskās audzināšanas eksperimentos.Pedagoģiskie pētījumi parādīja, ka reproduktīvas un radošās darbības dialektika tiek mērķtiecīgi virzīta uz tuvāko bērna attīstības zonu.

Skolēna mācību izzinošas darbības motivācijā īpašu vietu ieņem interese. Izzinošā interese mudina personību meklējumiem, dod izzinošai darbībai radošu raksturu. Cilvēks, kam piemīt izzinošā interese, radoši atrisina problēmas, viņš jūtas brīvs. Radošā mācību – izzinošā darbība izceļas ar attiecību bagātību. Kā skolotāja, zinu: galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu.

Bērni pārsteidz mūs ar savas uzvedības, interešu, spēju un vēlmju dažādību. Nav divu identisku bērnu. Tomēr mācīšanas stratēģija ir vienāda. Galvenie apstākļi, kurus skolotājs var kontrolēt ir:

Skolēnu grupas;

Mācīšanas stratēģija;;

Klases stundas organizēšanas;

Mācības sākumskolas klasēs stimulē vispirmām kārtam apkārtējās pasaules tiešas izzināšanas psihisko procesu – sajūtu un uztveres attiecību.

Sākumskolā nostiprinās uztveres, uzmanības, atmiņas, iztēles, domāšanas un runas procesi. No dabiskās spontanitātes izziņas procesi pamazām piemērojas sociālajām ievirzēm, normām, tradīcijām. No izziņas procesiem šajā posmā dominē iztēle. Bērniem ir raksturīga reproduktīvā iztēle, taču iztēles procesā izpaužas arī radošs raksturs, kad bērns arvien jaunās kombinācijās spēj ievietot jau pazīstamus priekšstatus un tēlus. No izziņas procesiem visnozīmīgākā sākumskolā ir atmiņa, jo uz atmiņas procesiem balstās domāšanas attīstība. Sākumskolas bērniem ir raksturīgi: kas nav atmiņā tas nav arī domāšanā. Notiek strauja prāta un intelekta attīstība.

Bērna personības attīstība tiek labvēlīga ietekmēta, ja viens no pedagoģiskā procesa komponentiem – mācību saturs – balstās uz zināšanām par sevi, apkārtējo vidi un sabiedrību.

Tiklīdz bērns sāk uztvert apkārtējo vidi, viņš neapzināti sāk nodarboties ar dabas zinībām. Bērns redz dažādas dabas parādības, novēro atsevišķus dabas objektus un salīdzina tos. Bērns zina daudz faktu, kuri viņam nav skaidri, bērnam ir daudz jautājumu, uz kuriem atbildes viņš var saņemt skolā.

Viens no veidiem, kā veicināt humānas personības attīstību sākumskolā ir mācību satura integrācija un mācību organizācijas formu dažādošana, kuras pamatā ir bērna radošās darbības un izziņas intereses veicināšana.

Skolēniem ir jāmācās analizēt sevi, izprast savas vēlmes un iespējas, kā arī saskaņot tās ar grupas interesēm. Uzsākot skolas gaitas, skolēns pārdzīvo dažādas grūtības, kas saistītas ar:

nepieciešamību stingri iekļauties skolas režīmā;

pārmaiņām attiecībās ar pieaugušajiem un vienaudžiem;

mācību darbības raksturu, kas krasi atšķiras no bērnības rotaļām;

bērna nonākšana jaunā sistēmā, kas viņam ir sveša un nepazīstama;

Tā rezultātā daļa skolēnu ātri zaudē interesi par skolu un mācībām, un uztver tās kā apgrūtinājumu. Būtu jāveido tāds mācību saturs, kas:

atvieglotu bērna iekļaušanos nākotnes sabiedrībā;

palīdzētu bērnam pieņemt sevi kā vērtību;

sekmētu katra skolēna pašiniciatīvas, pašnodarbošanās vajadzības;

nodrošinātu humānas personības veidošanos.(28,5,9)

Mūsdienās ir pieejami plaši un interesanti mācību resursi. Skolēniem jāmāca pašiem meklēt informāciju un idejas, nevis būt atkarīgiem no skolotāja kā vienīgā informācijas avota. Šādā veida skolēni virzās uz mērķi – maksimālu patstāvību.

Jaunāko klašu skolēni vislabāk mācās tad, ja viņi aktīvi, nevis tikai pasīvi mēģina apgūt ideju un informāciju. Tas nozīmē, ka klases darbam jābūt centrētam uz skolēnu aktivitāti. Skolotāja darbs jāplāno, domājot par skolēna aktivitātēm.

Jaunāko klašu skolēniem ir jāpaplašina sava tiešā reālās dzīves pieredze, lai to izmantotu par mācīšanās pamatu. Līdz ar to ļoti liela mācīšanās daļa notiek ārpus klases.

Pedagogu darbība vērsta uz to, lai skolēni ar prieku nāktu uz nodarbībām un būtu gatavi ņemt pretī visu, ko skolotāji cenšas iemācīt, lai skolēni lepotos ar saviem sasniegumiem. Katru dienu, ierodoties skolā, bērns sajūt siltu, mīlestības pilnu attieksmi pret sevi. Šajā atmosfērā tiek

saudzēta un vairota viņa pašcieņa.

Pozitīvu pašcieņas veidošanos var nodrošināt, veicinot visu piecu attīstības pakāpju sekmēšanu un nostiprināšanu. Jo indivīds ir augstākā pašcieņas attīstības pakāpē, jo augstāks pašcieņas līmenis viņam piemīt.

PAŠCIEŅAS VEIDOŠANAS UN ATTĪSTĪBAS PAKĀPES

Pašcieņas modelis veidots, izmantojot literatūru: Michele Borba, Esteem Builders – USA: Binah Taylor McMilian, 1989. – 439.

Pedagogi dara visu, lai šī mīlestība un dvēseles siltums valdītu arī skolēnu savstarpējās attiecībās. Pedagogi ir sapratuši, ka „mācīšana” ir kas vairāk nekā mācību iestāde, kā galvenā didaktiskā saikne „pasniegšana – mācīšana” nenozīmē tikai izzinošo saikni, kaut arī to veido un veicina.

Galvenie mācību un audzināšanas darba mērķi un uzdevumi:

Nodrošināt katra skolēna personības vispusīgas attīstības un pašrealizācijas iespējas, ņemot vērā viņa intereses, vēlmes, tieksmes un spējas.

Attīstīt skolēnu individuālās radošās spējas, orientēt viņus uz patstāvīgu mācību darbu un pašizglītību, sagatavot viņus izglītības turpināšanai Latvijas, Krievijas, Eiropas, Pasaules augstskolās, kā arī praktiskajai darba dzīvei.

Galvenais izglītības mērķis ir nevis informēšana, bet gan personiskais kontakts ar katru no skolēniem, iemācot būt atklātiem, dvēseliskiem, spējīgiem uz dialogu. Galvenais tās noteikums, veicināšanas mehānisms – skolotāja personiskā dalība skolēnu darbos, jūtās, centienos.

Radošo darbību raksturo humānais vadības stils, kura pamatā ir dialogs.

Kopsavilkums

Pedagoģiskais process efektīvs tad, ja pieaugušie – skolotāji un vecāki – ir ieinteresēti bērna liktenī.

Skolēna personība – galvenā vērtība un rūpju objekts!

Saprātīgs prasīgums pret skolēnu ietver cieņu pret viņa pašcieņu. Pedagoģi ciena ne vien skolēna zināšanas, bet arī viņa nezināšanu.

Mācīšana un audzināšana ir savstarpēji saistītas. Sadarbība domubiedrus savstarpēji bagātina. Šajā apstāklī ir atrodams pedagoģiskā procesa veselums.

Svarīgākā pedagoģiskās kultūras iezīme ir skolotāja radošums. Mijiedarbībai ar skolēnu jābūt gudrai un audzinošai.

3. Projektu metode – viena no mūsdienu mācību metodēm skolā

Vairākus gadus viens no populārākajiem vārdiem Latvijā ir ... projekts. Projekti tiek izstrādāti, lai kaut ko mainītu un uzlabotu, lai atrisinātu kādu problēmu.

Atbilstoši sabiedrības sociālajam pieprasījumam un tirgus ekonomikas vajadzībām skolai ir jāizglīto skolēni projektu darbu veikšanai ( arī to vadīšanai). Projektu darbs ir mūsdienīgu iestāžu un uzņēmumu darbības pamatā, un to raksturo demokrātisks vadības stils saskarsmē un visdažādāko speciālistu savstarpējā sadarbībā.

Latvijas skolās ar 1997./1998. mācību gadu ienāk jauna darba forma – projektu nedēļa. Ir sagatavota LR IZM vēstule „Par metodiskajiem ieteikumiem projektu nedēļas organizēšanai 1997./1998. mācību gadā”.

Lai īstenotu šo rīkojumu izglītības iestāžu praksē, Izglītības un zinātnes ministrijas Vispārējās izglītības departamentam bija uzdots sagatavot ieteikumus par projektu nedēļu skolā. Darba grupa uzsāka diskusiju par projektu nedēļas organizēšanu skolā un nolēma vispirms izstrādāt īsus metodiskos ieteikumus, kuros ietvertu informāciju par projektu metodi un projektu darbu skolā, tā galvenajām priekšrocībām salīdzinājumā ar citiem mācību darba veidiem, par projektu nedēļas nepieciešamību skolā, par projektu darba un projektu nedēļas norises izvērtēšanu, kā arī ieteicamās literatūras sarakstu pedagogiem.

Jūrmalas skolās projektu nedēļas tiek organizētas jau no 1992. gada, tādēļ ir uzkrāta zināma pieredze vidusskolās, pamatskolās un sākumskolās.

Skolēniem ir nepieciešams apgūt radošā darba pieredzi, kā arī prasmes un iemaņas projektēšanā un projektētā īstenošanā. Lai to veicinātu, Latvijas skolās jau tiek izmantots ieteicamais projektu darbs. Ir zināms, ka pēdējos divdesmit gados daudzu valstu izglītības darbinieki projektu darbam skolā ir veltījuši lielu uzmanību.

Projektu metode kā viena no interaktīvajām mācību metodēm ļauj maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību vielas apguvē, attīstīt sadarbību ar citiem skolēniem un skolotājiem. Skolotājam projektu darbā ir iniciatora un konsultanta loma.(32,4,5)

Šajā kontekstā projektu darbs ir vispilnīgākā un efektīvākā mācību darba forma, ar kuras palīdzību iespējams īstenot izglītības pamatmērķus – veicināt pilnvērtīgu personības attīstību, sagatavot jauno cilvēku patstāvīgai darba dzīvei un integrācijai strauji mainīgā sabiedrībā. Valsti, kur lielākā daļa uzņēmumu un organizāciju darbojas pēc projektu principa, projektu darba izmantošana skolā ir dzīves nepieciešamība.(16,3)

Terminu skaidrojums:

PROJEKTS – 1. Būves, ierīces jebkura izgatavojama priekšmeta plāns, apraksts, tehnoloģiskā procesa shēma. 2. Dokumenta teksts ierosinājuma veidā. 3. Plāns, iecere.

PROJEKTU NEDĒĻA – viena nedēļa mācību gada laikā, kura notiek projektu darbs skolā.

PROJEKTU DARBS SKOLĀ – viens no mācīšanās veidiem vai īpaša veida mācību darbs, kura izstrādāšanai nepieciešams noteikts laika posms konkrētai iegūšanai.

PROJEKTU METODE – viena no interaktīvajām mācību metodēm, kas ļauj maksimāli palielināt skolēnu aktivitāti mācību vielas apguvē, sadarbību ar citiem skolēniem un skolotājiem.

PREZENTĀCIJA – 1.Iesniegšana, uzrādīšana. 2. Sabiedrības oficiāla iepazīstināšana. (32,6)

Rodas jautājums: kāpēc vajadzīga projekta metode?

Atbildot uz jautājumu „kāpēc?”, jāņem vērā dažādi aspekti.

Sabiedriskais aspekts

sabiedrība strauji mainās; notiek pāreja no autoritāras sabiedrības, kurā katram stingri noteikts, kas un kā jādara un jādomā, uz demokrātisku, plurālistisku sabiedrību, kurā valda daudzi un dažādi uzskati;

projekta metode ir labs līdzeklis, kā iemācīties aizstāvēt savu pārliecību un cienīt otra cilvēka darbu, uzskatus, spējas;

projekta metode palīdz attīstīt prasmi diskutēt un ieklausīties otrā, nonākt pie kompromisa uzskatu atšķirības gadījumos, ar citiem vārdiem sakot, veidot diskusiju kultūru;

no s k o l o t ā j a ir atkarīgs nākotnes sabiedrības raksturs. Cik veiksmīgs būs skolotāja darbs, cik atsaucīgs, atvērts jaunām metodēm, idejām, visam aktuālajam būs skolotājs, tik atvērta un spējīga mainīties nākotnē būs mūsu sabiedrība;

2.Pedagoģiskais un psiholoģiskais aspekts skolēni iemācās domāt un rīkoties patstāvīgi;

projekta metode veicina ikdienas, apkārtējās pasaules izpēti, tā padara mācību darbu interesantu, tuvina to reālajai dzīvei;

ar projeka metodi var ieinteresēt arī tādus skolēnus, kurus neaizrauj pat vislabākā mācību grāmata;

projekta metodes būtība ir sasaistīt skolēna ikdienas dzīvi un pieredzi ar radošu apkārtnes izziņu;

Valodas aspekts

skolēns vingrinās lietot dažādas saziņas prasmes un veidot loģisku, sakarīgu izklāstu;

projekta metode ļauj izmantot dažādus valodas stilus;

projekta metode maina akcentus valodas mācīšanā: valoda kļūst par aktīvu izziņas līdzekli, nevis pašmērķi;

diskusijās skolēni iemācās pārbaudīt savu valodisko un loģisko domu un precīzāk izklāstīt faktus;

Darba organizācijas aspekts

skolotāja darbs kļūst interesantāks, jo kā pats skolotājs, tā arī skolēni ir iesaistīti patstāvīgā radošā mācību procesā. Projekta metode nozīmē nepārtrauktu, radošu mijiedarbību starp skolotāju, skolēnu un apkārtējo sabiedrību;

viena projekta izdošanās vai neizdošanās var rosināt idejas par jauniem projektiem;

projekta metode ļauj skolotājiem sadarboties, veidot kopējus projektus, izmantot starppriekšmetu sakarus, šādi veidojot integrētu mācību procesu;

Projekta metodes mērķi:

atraisīt skolēnu pašiniciatīvu;

aktivizēt skolēnos pārliecību, ka visproduktīvākā ir patstāvīga tēmas vai problēmas izpēte;

dot skolēniem iespēju izbaudīt gandarījumu par paša padarītu / labi padarītu darbu;

radīt skolēnos pārliecību, ka kopīgi padarīts darbs stiprina gan indivīdu, gan visu grupu;

mudināt skolēnus kritiski un paškritiski vērtēt savu darbu;

attīstīt skolēnu spējas analizēt sava darba rezultātus;

mācīt skolēnus atšķirt būtisko no nebūtiskā, svarīgo no mazsvar&